Dauderu nama vēsture

1865. gadā Sarkandaugavā, līdzās te jau strādājošām kokzāģētavām un citām ražotnēm, tika nodibināta alusdarītava “Waldschlößchen” jeb Mežpils. Tās dibinātājs bija latviešu zemnieku dēls Johans Dauders jeb Jānis Daude (1820–1879). Sākotnēji “Waldschlößchen” bija neliela brūvētava un alus noliktava, kurai līdzās atradās stikla fabrika taras ražošanai.

1880. gadā, neilgi pēc alusdarītavas dibinātāja Johana Daudera nāves, par jauno “Waldschlößchen” īpašnieku kļuva Ādolfs fon Bingners (1855–1917), kura darbības laikā alusdarītava piedzīvoja strauju izaugsmi. Fon Bingnera ģimenes kontakti, finanšu iespējas un vēriens ļāva paplašināt alusdarītavas darbību. 1890. gados notika jaunu ražošanas ēku celtniecība un paplašināšana, un ap 1900. gadu fabrikas komplekss sasniedza maksimālo apjomu.

1897.–1898. gadā pēc Ādolfa fon Bingnera pasūtījuma “Waldschlößchen” teritorijā tika uzbūvēta īpašnieka ģimenes villa – tagadējais Dauderu nams. Līdzīgi kā citās Rīgas ražotnēs, īpašnieks apmetās greznā savrupnamā tieši blakus fabrikai. Ēku cēla inženiera Roberta Heizermaņa firma pēc Friča Zeiberliha projekta. Samērā nelielo divstāvu namu ar pagrabu un jumta izbūvi cēla vācu neorenesanses stilā, eklektisma garā, atsaucoties uz senākas arhitektūras paraugiem. Villu ieskāva romantisks ainavu parks ar dīķi. Miniatūrā pils idilliskajā priežu kāpu ainavā tika atzīta “par vienu no glītākajām Rīgas privātēkām”.

1. pasaules kara laikā alus ražošana “Waldschlößchen” tika pārtraukta. Latvijas Republikas laikā 1920.–1930. gados alus rūpalu tā arī neatjaunoja, un rūpnīcas teritorija kalpoja par mājvietu mazākām darbnīcām, noliktavām un pat nespējnieku patversmei. 1936. gada beigās visu ražotnes teritoriju un ēkas no akcionāriem nopirka valstij piederošā Latvijas Kredītbanka.

No 1937. gada līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā Dauderu nams bija Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa rezidence. Greznais nams un labiekārtotā apkaime tika pielāgota autoritārā Vadoņa vasaras mītnes vajadzībām. 1930. gadu beigās Dauderi atguva kādreizējo spozmi un reizē arī jaunu statusu, kas prasīja īpašus drošības pasākumus. Bijušās “Waldschlößchen” ēkas kļuva par 1937. gadā dibinātā “Aldara” bāzi. Jaunu vārdu – “Aldaris” – ieguva ne tikai alusdarītava, bet arī direktora savrupnams – par godu rūpnīcas dibinātājam latvietim Johanam Dauderam to nosauca par Dauderiem un kā bankas dāvanu nodeva Valsts prezidenta lietošanā. Kārlis Ulmanis Dauderu rezidencē uzturējās neregulāri, taču izmantoja to gan vasarā, gan ziemā.

2. pasaules kara un okupāciju laikā ēkas liktenis strauji mainījās. Pēc otrreizējās padomju okupācijas 1944. gadā Dauderu nams nonāca rūpnīcas “Aldaris” pārziņā un atbilstoši padomju varas lozungiem namu nodeva “darbaļaužu lietošanā”. Nākamo 30 gadu laikā te darbojās bērnudārzs un aģitācijas punkts, vēlāk – Latvijas PSR Pārtikas rūpniecības ministrijas degustāciju un reprezentāciju zāles. Telpas tika minimāli pielāgotas jaunajām reprezentācijas vajadzībām, tādēļ vēsturiskie interjeri saglabājās samērā neskarti.

Jaunu posmu Dauderu vēsturē aizsāka trimdas latvieša Gaida Graudiņa 1988. gadā izteiktais piedāvājums dāvināt Latvijai savu kolekciju. 1989. gada februārī tika noslēgta Gaida Graudiņa vienošanās ar Valsts Kultūras komiteju par kolekcijas dāvināšanu. Pēc Graudiņa iniciatīvas par muzeja mājvietu tika izraudzīts vēl restaurējamais Dauderu nams.

Pēc saspringta restaurācijas darba muzejs tika atvērts apmeklētājiem 1990. gada 27. jūnijā – tieši XX Vispārējo latviešu Dziesmu un X Deju svētku laikā. Turpmākajos gados muzeja ekspozīcijas pamats bija Gaida Graudiņa dāvinātā kolekcija, ko papildināja mainīgās izstādes.

Kopš 2010. gada Dauderi ir Latvijas Nacionālā vēstures muzeja nodaļa. Ar Gaida Graudiņa atbalstu 2019. gadā notika muzeja pamatekspozīcijas modernizācija. Muzeja mērķis ir attīstīt Dauderus par pievilcīgu un aktīvu vietu Sarkandaugavā, kurā nama vēstures līkloči ļauj izprast Latvijas 20. gadsimta vēstures pagriezienus.